Dzimšanas dienai NĒ!
15. jūlijā, man apritēja 23. gadi. Daudz, lai neteiktu vairāk.
Ar vecākiem esam izrunājuši un vienojušies, lai man nedāvina nekādas dāvanas un netaisa nekādas ģimenes saiešanas. Draugi arī ir informēti un zina, ka balle nebūs. Reizēm gan sanāk kādas svinības šajā dienā, jo ir bijis labs iemesls, lai to darītu. Bet nekādas saistības ar mani. Un šādi jau vairākus gadus.
Kas tad man nepatīk dzimšanas dienās?
Uzspīlētā uzmanība.
Dažas paziņas ir teikušas, ka dzimšanas dienas viņiem ir vismīļākie svētki, jo tad visa uzmanība ir tieši viņiem. Man ir pretēji. Bērnībā man gana daudz tika uzmanības, tādēļ pēc tās nealkstu.
Gadi.
Ar katru gadu vairāk un vairāk. To man ir grūtāk pārdzīvot, jo palieku vecs. Mans mīļākais vecums ir 16 gadi, kad vairākas lietas notika ar mani pirmo reizi.
Oficiālie svētki.
Svētkus var svinēt katru dienu un nav nepieciešams īpašs iemesls, lai sanāktu visiem labiem kopā. Labs laiks – svinam! Iestājusies vasara – svinam! Sasniegts kāds mērķis – svinam!
Tos dažus apsveicējus es nesūtu trīs mājas tālāk. Visi jau mani nepazīst. Uzklausu apsveikumus un atbildu ar pateicību.
Runājot par citu dzimšanas dienām, tās gan man patīk!
Patīk, kad cilvēki ir priecīgi, jo dažiem vajag to uzmanību, sasniegt kādu konkrētu vecumu vai beidzot sagaidīt ilgi gaidītos svētkus.
Varbūt tā ir kāda mana kaprīze, bet es domāju, kad ir vairāk šādi cilvēki, kuri savas dzimšanas dienas labāk pavada tā pat, kā citas dienas.
10 Responses to “Dzimšanas dienai NĒ!”
Leave a Reply
New blog post: Dzimšanas dienai NĒ! http://bit.ly/n8KsJ
This comment was originally posted on Twitter
Patiesībā tu gribi lai tev pievēršs uzmanības! Apgrieztā psiholoģija, vai ne? Protams, neapzināti, but still. Tas ka tu visiem rādi, ka nesvini dzimšanas dienu un to uzsver, nozīmē, ka kaut kādu novētējumu un uzmanību tomēr gaidi.
Dzīvē ir vairāki piemēri, kad ja visi dara tā, tad tas, kas gribēs pievērst sev uzmanību, darīs pretēji. Ja tu tiešām gribētu palikt kluss un nemanāms dzimšanas dienā, tad nekādīgi neizrādītu un nepieminētu blogā, jo tas nebūtu pieminēšanas vērts.
Man arī nepatīk svinēt dz/d, tāpēc nesaprotu, kādēļ liela daļa cilvēku priecājas par “novecošanas dienu” :D
@Ivars Indriks
Tavas gudrības man nesaprast.
Nu nekas, tas tik tāds mans subjektīvs viedoklis. Tā teikt, gudrus cilvēkus parasti nesaprot. :)
@Ivars Indriks
Tur nu gan es Tev piekrītu ;)
man jau likās, ka nevajag
Nesatraucies, ar laiku vecums vairs tik ļoti nesatrauks- drizāk nesvinēsi tikai tāpēc, ka slinkums. 23 gados šķiet, ka 25 ir kapa mala, bet, kad būs ~30 par vecumu nedomāsi vispār.
Visu mūžu var atrast kādu “pirmo reizi”- vajag tikai meklēt un neķert krenķi!
Pirmā reize, kad apzināti savā dzimšanas dienā neko negribēju svinēt, bija, kad man palika 12. Diemžēl arī mani vecāki to uztvēra kā apgriezto psiholoģiju (acīmredzot) un ballīte notika (pēc tam droši vien dabūju pa kaklu, ka biju pūcīga). Labi, ka tagad ir vecums, ka var nesvinēt tieši dzimšanas dienu – uzaicini tuvus draugus uz ballīti/kopīgu pasākumu pāris dienas iepriekš, uztaisi svētkus sev un viņiem bez stresa un pienākumiem (tās pašas dāvanas – kas grib ko dāvināt, tie vienmēr uzdāvinās, un simtkārt lielāks prieks par dāvanām no sirds, ne ķeksīša pēc). Neviens nav nelaimīgs, neviens nav apvainojies un jubilārs arī tiek cauri vieglāk. Ja reiz tā ir mana dzimšanas diena, uzstāju uz tiesībām, ka es nosaku tās kārtību (resp. ikdienību). Man nepatīk tā sajūta, ka man ir jājūtas kā īpaši, ja tā nemaz nejūtos.
Un, jā, citu dzimšanas dienas, viņiem piemērotas dāvanas meklēšanas process un apsveikuma domāšana man ļoti patīk. Varbūt visiem vnk nav lemts sajust savas dzimšanas dienas kā svētkus.
Ir reizes,kad gribas un ir reizes,kad pilnīgi un galīgi tā ir vnk parasta diena :)
Man patīk savā dzimšanas dienā iztaujāt savus vecākus un draugus par to kā pavadīta bērnība, blēņas,prieki, asaras un smaidi :)Ir forši apzināties, ka pirms … gadiem tieši šajā dienā un stundā tu vilki pirmos elpas vilcienus, kad ieradies šajā pasaulē :)